Mēs dzīvojam laikā, kad par brīvību tās visplašākajā izpratnē nākas aizdomāties teju ikvienam. Mums nākas saskarties ar jautājumiem, kas skar identitātes kodolu, vārda brīvību, vienlīdzību un proaktīvu rīcību. Un tas viss lielā mērā ir saistīts ar izpratni par robežām, cieņu, likumu, līdzdalību un pilsonisku aktivitāti, tiecoties būt vienam no valsts veidotājelementiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka tā demokrātija, kuras pamatprincipi valdīja antīkajā kultūrā vai pat 20.gadsimtā, vairs nav attiecināma uz mūsdienu pasauli, – tās rīkiem un demokrātiskajām procedūrām ir jāmainās līdzi laikam. Viena no lietām, kuru nepieciešams aktualizēt mūsdienās demokrātijas kontekstā, ir kritiskā domāšana un proaktīva rīcība. Lai stiprinātu Latvijas sabiedrības pilsonisko kompetenci, motivējot rīkoties un ieviest pārmaiņas, šobrīd Latvijā aktīvi norit “Demokrātijas akadēmijas” īstenotās mācības.

Viena no reģionālajām nodarbībām aicināja “Demokrātijas akadēmijas” dalībniekus padziļināti izzināt demokrātiju, aplūkojot Valmieras muzejā esošos eksponātus un gūstot vērtīgas atziņas par demokrātijas principu atspoguļojumu mākslā un sadzīvē.

Ciemojoties Valmieras muzejā, muzeja apmeklētājiem bija unikāla iespēja apskatīt Ilzes Laizānes mākslas darbu izstādi. Demokrātijas kontekstā mani īpaši uzrunāja glezna “Burbuļu laišana”. Tās centrā atainota sieviete, kura pūš burbuļus. Mūsdienās svarīgi runāt par plašsaziņas līdzekļiem, kuru klātbūtne ir brīvību veicinošanas un funkcionāli spējīgas demokrātijas obligāts priekšnoteikums. Burbuļu laišanas process simbolizē pastāvīgu sabiedrības kontroli, nosakot sabiedrisko kārtību un ietekmējot pilsoņus, tādējādi radot iluzorus priekšstatus un sagrozītu interpretāciju par notikumiem un to norisi. Tāpat burbuļu laišanas process rosina domāt par to, ka digitalizācijas laikmetā tehnoloģijas ļāvušas cilvēkiem pašiem izvēlēties patērējamo saturu. Tādējādi secināms, ka digitalizācijas laikmetā ir apdraudēta mediju brīvība, jo paradoksāli informācijas burbulis ir kļuvis bīstamāks pat par cenzūru – cenzūras apstākļos “satura patērētājs saprot un apzinās, ka informācija var tikt koriģēta, savukārt informācijas burbulī esošā informācija visbiežāk tiek uztverta par ticamu” / E. Beļskis/. Mēs piedzīvojam laiku, kad dzīvošana prokremliski noskaņotajā burbulī ir pilnīgi sagrozījusi izpratni par Krievijas iebrukumu Ukrainā, tā rosinot domāt par medijpratības un kritiskās domāšanas nozīmi demokrātiskas sabiedrības kontekstā.

Ritinot demokrātijas izpratnes kamolu uz priekšu, mani uzrunāja arī muzejā esošais eksponāts – aitas. Domājot par aitas simbolisko izpratni, rodas vēlme vilkt paralēles ar cilvēku – aita kā simbols cilvēku masām, kuras ir viegli vadāmas un bailīgas. Runājot par demokrātiju, ir svarīgi atcerēties, ka tā nepaģēr balto un melno aitu nošķiršanu, tā aktualizē to līdzās pastāvēšanu un tās uzrauga gans, kas šajā gadījumā varētu būt, piemēram, Latvijas Republikas Satversme vai cilvēktiesības. Un te rodas jautājums par aitu gana ietekmi – cik daudz aitu gans aitām ļauj pašnoteikties? Vai tajā gadījumā, ja gans kļūst par tirānu, varētu teikt, ka aitu bars kļūst melns? Visa pamatā ir mērķis, uz ko vienojas cilvēku kopums. Ir patiešām liela atšķirība, vai cilvēki vienojas “Baltijas ceļā” vai, piemēram, kopīgā Finanšu ministrijas ēkas logu izsišanā 2009.gada 13.janvārī.

Viesojoties Valmieras muzejā, mani uzrunāja arī muzeja pagrabstāvā esošie svari. Nereti mēs svarus asociējam ar taisnīgumu un spēju līdzsvarot problēmas. Demokrātiskas tiesiskas valsts galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana, taja pašā laikā autoritārām un totalitārām iekārtām ir raksturīgs šķietams taisnīgums. Šajās iekārtās atsevišķa indivīda izpratnei par taisnīgumu ir jābūt tādai, kas atbilst varas sludinātajam taisnīgumam. Taču varas sludinātā taisnīguma saturs nav nekas cits, kā pie varas esošo subjektīva interese saglabāt un palielināt savu varu. Taisnīguma izpratne ir cieši saistīta ar konkrētā sabiedrībā pastāvošiem vērtību priekšstatiem. Dažādās kultūrās tie var atšķirties un arī katram cilvēkam piemīt sava izpratne par taisnīgumu. Tāpēc ir svarīgi stiprināt taisnīgumu kā ētisku vērtību.

Ļaujot palūkoties uz jebkuru sadzīvisku priekšmetu, mākslas darbu vai arhitektūras pieminekli caur demokrātijas prizmu, mēs veidojam un attīstām savu kritisko domāšanu. Savukārt kritiskā domāšana ir atbildīga domāšana. Un tieši atbildīga domāšana ir kompetence, ko ir ārkārtīgi svarīgi trenēt jebkuru ģeopolitisku vai sociālekonomisko notikumu izpratnes veicināšanai. Tāpēc es aicinu ikvienu no Jums – palūkojoties sev apkārt un padomājiet par to, kā demokrātija “gājusi dziļumā” un ir atspoguļota Jums apkārt esošajās lietās un priekšmetos! Nav mazas vai lielas rīcības – ir rīcība! Un demokrātijai ir vajadzīga rīcība!

Rakstu sagatavoja:

Varakļānu novada

pašvaldības projektu vadītāja

Līna Nagle