2019. gada 21. februāris
Šodien vārdadienas svin Eleonora, Ariadne

Varakļānu katoļu baznīca un draudze

Antons Boldāns

Varakļānu draudze dibināta 17. gs. Koka baznīcu 1675. gadā ir cēluši dominikāņi un draudzes locekļi. 1740. gadā tā nodega. Tad astoņus gadus dievkalpojumi notika privātā mājā. 1732. g. Varakļānos no Izvaltas ieradās jezuīti un nodibināja misiju punktu. 1814. gadā tiek uzbūvēta sv. Viktora kapela – rotonda ar pagrabu visā ēkas platumā, kur bija paredzēts apbedīt grāfu Borhu dzimtas pārstāvjus.

Tajā laikā Varakļānu draudze bija ļoti liela, jo aizņēma teritoriju līdz pat Aiviekstes upei un tagadējo Stirnienes, Atašienes un Rudzātu draudzi. Sv. Viktora kapelā varēja saiet tikai ap 200 draudzes locekļu. Tautā ir izplatīts nostāsts, ka apaļā baznīca svētdienās bijusi tik ļoti pārpildīta, ka ļaudis jau iepriekš norunājuši, ka nu šodien kārtīgi jāsaspiež grāfiene Eleonora Borha – Brauna (viņa cītīgi apmeklējusi baznīcu), lai viņa izjustu, cik nepieciešama ir lielākas baznīcas celtniecība.

No 1845. gada līdz 1854. gadam baznīcas būves darbus pēc itāļu arhitekta Mazoti projekta vadīja pats grāfs Karols Borhs. Šai baznīcai grāfs nopirka jaunus zvanus, marmora altārus ar lielām svētbildēm, ērģeles, marmora kristības trauku un 14 procesijas lukturus. Baznīcu iesvētīja dekāns Donāts Sermolēvičs, bet konsekrēja bīskaps V. Žilinskis 1854. gadā par godu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai. Iesvētes dievkalpojums turpinājās trīs dienas. Tai laikā svēto Komūniju pieņēma 10 000 ticīgo, dievkalpojumā piedalījās 23 priesteri. Dievkalpojuma sākumā vēl pie baznīcas aizslēgtām durvīm grāfs Borhs, nododams atslēgas dekānam D. Sermolēvičam, esot teicis: „Līdz šim es te biju saimnieks, nu palieciet jūs un kalpojiet Dievam Kungam garā un patiesībā.”

Tagad draudzes locekļi apmeklē baznīcu, un patriotiski to uztur. Baznīcā var saiet ap 3000 cilvēku. Lielākā atlaidu diena ir 15. augusts, kad notiek Vissvētākā Sakramenta godināšana. Vēl ir atlaidas Lieldienu atsvētē, Baltajā svētdienā – sv. Viktora atlaidas, 21. jūnijā – sv. Aloiza svētki, pirmajā oktobra svētdienā – sv. Rožukroņa Karalienes svētki, 8. decembrī – V. J. Marijas pasludināšanas atlaidas, kas vienmēr saistītas ar gavēņa rekolekcijām.

Priesteri, kas šeit darbojās kopš šī gadsimta sākuma, bija Julijans Gedvila, kura vadībā uzmūrēja mūra sētu ap baznīcu un kapsētu, kā arī nodibināja spēcīgu kori. Kopš 1908. gada nākamais kanoniķis Vincents Tomašunas baznīcā veica lielus remontdarbus, nodibināja lielu procesiju, izstrādāja projektu torņiem, bet viņa darbību pārtrauca karš.

Kā vikāri līdz 1919. gadam šeit minēti priesteri – Sviklis, Ūsāns, Matulevičs (vēlāk bīskaps), Martians (ticīgo iecienīts labs mūziķis), P. Smelters (literāts, tautasfolkloras vācējs), A. Tumans, A. Urbšs (vēlākais bīskaps), V. Trepša. Sākot ar 1920. gadu, šeit darbojās prelāts S. Vaikulis, tad mons. K. Kalinka, kas apbedīts Varakļānu draudzes kapsētā. Šīs kapsētas centrā uzstādīti daudzi metāla krusti ar bijušo priesteru un dekānu vārdiem un uzvārdiem. Līdz 1944. gadam šeit vēl minēti tādi vikāri kā J. Deksnis, J. Hāns, P. Stričko, A. Melders, V. Kozlovskis u. c. Kara laikā baznīca tika stipri izpostīta. Starp torņiem bija nomestas divas bumbas, izdauzīti logi, izlauztas durvis.

Pēc kara Varakļānu baznīcā darbojās dekāns J. Gabrāns, kas īsā laikā ar draudzes palīdzību baznīcu izremontēja. 1953. gadā darbu sāka enerģiskais dekāns B. Grišāns, kurš bīskapa P. Stroda vadībā baznīcu gaumīgi izkrāsoja un ievilka elektrību. Arī dekāns J. Silevičs šeit strādāja raženi. Dekāna J. Gavrača vadībā baznīcā ierīkoja centrālo apkuri un iesāka jaunas dzīvojamās mājas būvi, ko pabeidza dekāna A. Boldāna vadībā.

No 1944. gada šeit darbojās šādi vikāri: L. Krumpāns, S. Ivbulis, S. Gražulis, J. Jaškovičs, J. Gavars, Sidars, R. Springovičs, J. Gregāns, J. Trukšāns, A. Boldāns, A. Blazevičs, O. Pujāts, H. Vilks, J. Snežinskis, P. Mūrnieks, J. Kupčs u. c.

Varakļānu draudze ticības ziņā ir viena no spēcīgākajām draudzēm Latgalē. No Varakļāniem ir nākuši daudzi ievērojami kultūras darbinieki: filozofijas doktors, bīskaps P. Strods, kultūras darbinieks P. Smelters u. c. Vēl tagad [uz 2002. g. red. piez., ] dzīvo un raženi strādā Rīgā kūrijas kanclers A. Smelters, garīgā semināra rektors A. Justs [uz 2002. g. red. piez.], Bērzpils prāvests V. Erels un Aizputes prāvests R. Latkovskis [inform. no 2002.g. izd. grām. red.]

Draudzes locekļi centīgi apmeklē dievkalpojumus, sevišķi atlaidu dienās, ir labi dziedātāji korī un kopējā dziedāšanā baznīcā. Pēdējā arhibīskapa vizitācija notika 1994. gada 13. augustā, tad Iestiprināšanas sakramentu pieņēma 105 personas, bet svēto komūniju – 835 ticīgie.

No 1842. gada līdz 1998. gadam Varakļānu draudzē ir darbojušies šādi dekāni:

Donāts Sermolēvičs (1842-1858), Daniels Rimkevičs (1859-1864), Apolinārijs Butkevičs (1864-1865), Vincents Milvids (1865-1867), Francisks Sandra (1867-1882), Jāzeps Visockis (1883-1884), Gregors Sidimts (1884), Domeniks Putrevičs (1884-1896), Rafaels Mažeiko (1896-1898), Julijans Gedillo (1898-1908), Vincents Tomašūnas (1908-1920), Staņislavs Vaikuļs (1920-1933), Kazimirs Kaļinka (1933-1943), Miķelis Dukaļskis (1943-1944), Jānis Gabrāns (1944-1947), Miķelis Dukaļskis (1948-1951), Aloizijs Vizulis (1951-1953), Boļeslavs Grišāns (1953-1957), Broņislavs Kudiks (1957-1966), Jānis Silevičs (1966-1971), Leons Garška (1971-1973), Jāzeps Gavračs (1973-1980), Antons Boldāns (no 1980).

Atbildēt

*

Protected by WP Anti Spam


_